Vairākos savos rakstos esmu ieskicējis problēmas, kuras esmu saskatījis no praktiskā viedokļa un/vai ar kurām saskāries būvniecības procesu norisē. Manis konstatētie novērojumi ir visnotaļ aktuāli dažādiem būvniecības procesa dalībniekiem, taču tajā pašā laikā visnotaļ atklāti jāsaka, ka daudziem subjektiem mani piedāvājumi varētu šķist neadekvāti, nevajadzīgi un lieki! Kaut vai tāpēc, ka pavisam nesen spēkā stājies jaunais Būvniecības likums…

Tie, kas nebūvē, bet ietekmē

Lai arī šī raksta mērķauditorija ir visi būvniecības procesa dalībnieki, galveno akcentu es liktu uz tiem subjektiem, kuri būvniecības procesu tā vai citādi ietekmē visnotaļ būtiski, taču neveic reālo darbu – nebūvē! Kā noprotams, runa ir par juristiem, likumdevēju un izpildvaras pārstāvjiem, apdrošinātājiem un būvuzraugiem.

Lai iedrošinātu pats sevi un lasītāju pārmaiņām, pirms uzskaitu četras lietas, kurās piedāvāšu veikt izmaiņas, vēlos atgādināt, ka reiz Galileo Galilejs apgalvoja, ka Zeme griežas apkārt Saulei, bet, piemēram, Romas inkvizīcijas tiesa tam ne īsti ticēja, ne spēja pierādīt pretējo. Kāpēc pieminu šo piemēru? Galileo Galilejs ar saviem apgalvojumiem radīja zināmu plaisu starp zinātni un reliģiju. Pārnesot minēto piemēru uz mūsdienu situāciju būvniecībā Latvijā, gribētos sacīt, ka saskatu zināmu plaisas rašanos starp dažādiem būvniecības subjektiem, un šo plaisu rada nekas cits kā nevēlēšanās saprast citam citu. Turklāt paliek jautājums, kurš no visiem nozares pārstāvjiem ir Galileo Galilejs?

Šajā rakstā sniegšu priekšlikumus, kā vienkāršot un uzlabot būvniecības nozari regulējošos normatīvus, kā arī pasargāt vismaz dažus tās dalībniekus (tajā skaitā valsti) no netaisnīgiem risinājumiem un nepamatotiem riskiem būvniecības norises laikā.

Runa būs par šādiem procesiem:

  • darba spēka nodoklis un tā samaksas un kontroles iespējas;
  • standartizēts būvniecības darbu līgums un būvniecību regulējošs standarts;
  • nepieciešamās izmaiņas apdrošināšanā;
  • būvuzraugu atbildība.

Darba spēka nodoklis un tā samaksas un kontroles iespējas

Kā zināms, pievienotās vērtības nodoklis ilgstoši bija patiesais rūpju bērns būvniecības nozarē, un daudzas problēmas, tajā skaitā nodokļu iekasēšanas jomā, šajā sakarā bija arī valstij. Līdz ar izmaiņām pievienotās vērtības nodokļa nomaksas kārtībā (maksājumu slogs pārnests uz pasūtītāja pleciem) vismaz viena problēma atrisināta. Taču vietā radusies cita – darbaspēka nodokļi. 1

Tātad mums ir divas problēmas:

  • ēnu ekonomika un tās ietekme uz kopējām būvniecības izmaksām algu izmaksāšanas aploksnēs dēļ;
  • dažādu juridisku konstrukciju meklēšana, lai faktiskajiem darba ņēmējiem tiktu samazināts darba spēka nodokļu slogs.

Taču ir arī dažas vienkāršas patiesības:

  • katrā būvobjektā, sākot darbu, katram objektā strādājošajam uzņēmējam būtu jāiesniedz precīzs darbinieku saraksts, kuri veiks darba pienākumus būvobjektā;
  • katram objektā strādājošajam uzņēmējam jānodrošina savu darbinieku atpazīstamība un arīdzan darba drošības prasības;
  • katrā tāmē, kas tikusi iesniegta kādā noteiktā konkursā par būvniecības darbu veikšanu, ir paredzēta izmaksu sadaļa – darba samaksa – un, protams, atbilstošie nodokļi.

Valsts ieņēmumu dienestam ir visnotaļ viegli jebkurā būvobjektā pārliecināties par:

  • faktiski nodarbinātajām personām;
  • nodarbināto personu piederību vienam vai otram darba devējam, kurš veic zināmus būvniecības darbus objektā;
  • apstiprinātajā konkursa tāmē fiksēto pozīciju – darba alga un nodokļi – apmēru;
  • katra objektā strādājošā būvuzņēmēja veiktajām nodokļu maksājumu iemaksām valsts kasē (pietiek salīdzināt tāmi ar faktisko situāciju objektā un faktiski veiktajām darba algas samaksas pozīcijām).

Lai, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam vienā objektā nebūtu jāpārbauda visi darbā iesaistītie uzņēmumi un tādējādi jātērē lieli valsts resursi (ko nodrošina nodokļu maksātāji), ierosinu darba spēka nodokļa maksājumu pienākumu uzlikt uz pasūtītāja pleciem uz tādu laika posmu, kādā konkrētais būvuzņēmējs veic darba pienākumus konkrētajā būvobjektā.

Minētās idejas kritiķiem atgādinu, ka, pirms tika ieviesta reversā PVN sistēma, bija ļoti daudz tās kritizētāju un skeptiķu. Tomēr pieredze rāda, ka līdz ar reversās PVN sistēmas ieviešanu nemaz tik traki grūtāk strādāt būvniekiem nav kļuvis. Kāpēc šādu sistēmu nevar ieviest darba spēka nodokļiem? Ja šāda sistēma tiktu ieviesta, tās kontrole taču kļūtu tik vienkārša un maz laika aizņemoša! Turklāt ieguvumi ir fantastiski: lielāki ienākumi valsts budžetā; mazāks nodarbināto skaits VID nodokļu auditu veikšanai un nereti ilgstoši bezjēdzīgajās un bezperspektīvajās valsts cīņās ar nodokļu nemaksātājiem jautājumā par nesamaksāto nodokļu atmaksu; gandrīz iznīcināta ēnu ekonomika būvniecībā utt. Kādi būtu argumenti pret minēto ideju?

Standartizēts būvniecības darbu līgums un kontroles iespējas

Viens no Norvēģijas būvniecību regulējošiem standartiem – vispārīgie noteikumi projektēšanas un celtniecības darbu apakšuzņēmēju līgumiem – visnotaļ precīzi regulē līguma nosacījumus starp galveno būvuzņēmēju un tā apakšuzņēmēju. Šobrīd prakse rāda, ka savstarpējās attiecībās starp pasūtītāju, galveno būvuzņēmēju un apakšuzņēmējiem dominance un būtiskā ietekme ir tikai vienā virzienā, t.i., no pasūtītāja kā stiprākā subjekta uz leju līdz apakšuzņēmējam kā tiesiski un faktiski vājāk pasargātajam tiesību subjektam, bet minētais standarts visnotaļ skaidri maina šīs attiecības un padara tās par vienlīdzīgām.

Proti, minētais standarts ir paredzēts līgumattiecību regulēšanai, ja viens līdzējs (projektēšanas un celtniecības darbu apakšuzņēmējs – PCDA) uzņemas visu vai ievērojamu daļu projektēšanas darba un izpilda daļu celtniecības vai inženiertehnisko darbu (tostarp celtniecību, jaunceltņu būvi, uzturēšanu, remontu un izmaiņas), ko otrs līdzējs (projektēšanas un celtniecības darbu galvenais uzņēmējs) uzņēmies izpildīt klientam vai citam uzņēmējam.

Standarts nosaka, kādus projektēšanas un celtniecības darbu apakšuzņēmēju līgumu noteikumus komitejas dalībnieki ir noteikuši par vispārīgajiem noteikumiem. Mērķis ir izmantot standartu bez izmaiņām vai atkāpēm, izņemot tās, kuras nosaka pats standarts. Citas atkāpes pieļaujamas, ja noteikti apstākļi konkrētā projektā, piemēram, darbu izpildes veids, pieprasa veikt atkāpes.

Otrs standarts, par kuru daudz runā un izmanto praksē jau šobrīd, ir tā sauktie FIDIC (Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas) būvniecības darbu līguma noteikumi. Manā skatījumā, šie noteikumi arīdzan visnotaļ precīzi regulē (rekomendāciju formā) attiecības starp galveno būvuzņēmēju un apakšuzņēmējiem, lai arī, subjektīvi vērtējot, priekšroku dodu minētajam Norvēģijas standartam.

Tātad, manā skatījumā, izmantojot vienu vai otru minēto dokumentu un vienā gadījumā (runa ir par FIDIC noteikumiem) piešķirot tiesību akta vai tam pakārtota standarta spēku (tātad vispārobligāta prasību un nosacījumu kopa visiem līgumu slēdzējiem), bet otrā gadījumā (Norvēģijas standarts) gandrīz vai ar „copy-paste” (piedodiet par visnotaļ vulgāru attieksmi pret mūsu likumdevēju) principu virkni jautājumu būvniecībā varētu sakārtot visnotaļ ātri! Kā zināms, tas, kas ir sakārtots, ir visnotaļ viegli kontrolējams.

Tāpēc šajā jautājumā mans piedāvājums ir ļoti vienkāršs:

a) likumdevējam:

  • piesaistīt nozares profesionāļus normatīvās bāzes sakārtošanai un ieklausīties sniegtajos priekšlikumos;
  • nedaudz vairāk studēt ārvalstu pieredzi un par praktiskajiem risinājumiem vērsties pie tiem nozares profesionāļiem, kuri ir ar praktisku pieredzi darbā ārvalstīs (piemēram, Norvēģijā);
  • tiesību jaunradi nepārvērst par cīņu starp juristiem, bet uzdot juristiem precīzi un vienkārši saprotamā valodā definēt nozares profesionāļu pieredzi jebkurā nozarei nepieciešamajā tiesību aktā;

b) nozares profesionāļiem:

  • piedalīties tiesību aktu sistēmas sakārtošanā ar priekšlikumiem, kas ir nevis izdevīgi kādam konkrētam apakšnozares dalībniekam, bet nozarei kopumā. Šajā situācijā ierosinu pieredzi smelties no Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācijas. Minētā asociācija izstrādājusi profesionālo standartu LBPA-PS-001 „Prasības būvkonstrukciju projekta saturam un noformēšanai”. No 2013. gada (ja runa par konkrēto standartu) minētā organizācija savus priekšlikumus pamatojusi ar izstrādātu nozares dokumentu – standartu. Nenoliedzami, likumību šim standartam (ar vai bez izmaiņām) var piešķirt tikai un vienīgi likumdevējs vai Ministru kabinets;
  • palīdzēt valsts pārvaldei izskaust no tirgus tos dalībniekus, kuri praktisku apsvērumu pēc ir uzskatāmi par nozari graujošiem elementiem. Atminēsimies, ka būvniecība ir valsts mēroga nozare, tāpēc tā sauktos melnos sarakstus būtu vērtīgi katram būvniekam kritiski izvērtēt pie sevis un pēc tam – starp nozares speciālistiem (protams, nebalstot savu pieredzi uz emocionāliem, bet praktiskiem un pierādāmiem apsvērumiem);

c) pasūtītājiem ir tikai viens lūgums – beigt katram atsevišķi demonstrēt savu īpašo gudrību un viltību līgumu sastādīšanā, bet vadīties no valstī izstrādāta standartizēta līguma (tas gan vēl jāpaveic). Nedomāju, ka pareizs varētu būt risinājums, ka, vēl būvniecības procesam nesākoties, galvenā cīņa notiek starp juristiem (kurš gudrāks un viltīgāks vai autoratīvāks)…

Rezumējot – mans priekšlikums ir līgumattiecību regulēšanai izstrādāt vienotu standartu, kas nosaka, kurus projektēšanas un celtniecības darbu apakšuzņēmēju līgumu noteikumus tā dalībnieki noteikuši par vispārīgajiem noteikumiem. Mērķis ir izmantot standartu bez izmaiņām vai atkāpēm, izņemot tās, kuras nosaka pats standarts.

Nepieciešamās izmaiņas apdrošināšanā

Atsevišķos savos rakstos esmu iztirzājis apdrošināšanas nozīmi būvniecības nozarē, vadoties no spēkā esošajiem likumu aktiem. Šajā reizē neatkārtošos un neuzskaitīšu jau minētas, manā skatījumā, nepieciešamas izmaiņas attiecībā uz apdrošināšanu, bet gan izvirzīšu pavisam jaunu ideju.

Kā jau vairākkārt esmu uzsvēris, par visneaizsargātākajiem dalībniekiem būvniecībā uzskatāmi apakšuzņēmēji. Tā vai citādi, bet tieši šī uzņēmēju kategorija visbiežāk vēršas pēc juridiskās palīdzības par laikā nesaņemtiem maksājumiem un citām problēmām, kas izriet no pirmās minētās (lai manu piemēru nepadarītu par pārāk plaši apspriežamu, pieņemsim situāciju, ka visi apakšuzņēmēja darbi ir paveikti un atbilstošā kārtībā nodoti galvenajam būvuzņēmējam, tālāk – pasūtītājam).

Nereti izrādās, ka galvenais būvuzņēmējs it kā nav saņēmis naudu. It kā pasūtītājs vainīgs, jo nemaksā utt. Kā zināms, šādu informāciju faktiski nav iespējams pārbaudīt bez vēršanās tiesību sargājošajās institūcijās. Savukārt tās minētā rakstura strīdus lielākoties uzskata par civiltiesiska rakstura strīdiem. Tātad apakšuzņēmējam jādodas uz tiesu, un līdz ar jau tā nesaņemto atlīdzību par paveikto darbu vēl jāsedz juristu un tiesas izdevumi, kas nebūt nav mazi un var galēji negatīvi ietekmēt apakšuzņēmēja jau tā potenciāli bēdīgo finansiālo stāvokli.

Mūsu valstī pieņemts, ka apakšuzņēmējam par it visām savām darbībām un plānoto naudas plūsmu jāiesniedz dažāda veida apdrošināšanas. Es ierosinu ievērot vienlīdzības principu starp visiem būvniecības dalībniekiem:

  • ja līdzēji nav vienojušies citādi, tie par saviem līdzekļiem iesniedz līgumsaistību nodrošinājumu;
  • līgumsaistību nodrošinājums iesniedzams līguma noslēgšanas brīdī. Projektēšanas un celtniecības darbu galvenajam uzņēmējam nav pienākuma turpināt maksājumus, kamēr PCDA nav veicis līgumsaistību nodrošinājumu. PCDA nav pienākuma sākt darbu, ja projektēšanas un celtniecības darbu galvenais uzņēmējs nav veicis līgumsaistību nodrošinājumu. Turklāt uzskatu, ka abām līguma pusēm, saskaņojot būvniecības līguma izpildi, vienlaikus jāsaskaņo apdrošināšanas/citāda norēķinu nodrošinājuma izpildes nosacījumi;
  • nodrošinājums iesniedzams uz bankas, apdrošināšanas kompānijas vai citas finanšu institūcijas nodrošinājuma veidlapas. Nodrošinājuma veidlapas sagatavotājs garantiju izsniedz tieši otram līdzējam, un tam nav citu pienākumu, izņemot garantijas veidlapā norādītos;
  • nodrošinājuma izmaksa nav izpildāma, līdz otram līdzējam nav dots pietiekami ilgs termiņš pārkāpumu novēršanai, kas precīzi jānosaka līgumā;
  • ja līdzēji nav vienojušies citādi, kopīgs nodrošinājums jāveic par līgumsaistību izpildi, tostarp par nokavēto maksājumu procentu maksājumiem un parādu atgūšanas izmaksām, līguma izpildes periodā un pretenziju pieņemšanas periodā. Minēto nodrošinājumu apakšuzņēmējs iesniedz galvenajam būvuzņēmējam, galvenais būvuzņēmējs – apakšuzņēmējam.

Manis minētie priekšlikumi iestrādājami līgumu standartā (kā vēl nav) vai Būvniecības likumā.

Būvuzraugu atbildība

Šeit būšu īss un lakonisks.

Vislabāk iespējamās problēmas un iespējamie risinājumi no praktiskā viedokļa attiecībā uz būvuzraugiem aprakstīti žurnāla “Latvijas Būvniecība” 2014. gada maija/jūnija numurā.2 Svarīgi, ka minētajā rakstā uzskaitītas tās problēmas, kas pašlaik attiecībā uz būvuzraugiem sastopamas dabā.

Kā to mainīt?

  1. Būvuzraugam neatkarīgi no tā, kas ir pasūtītājs (valsts, pašvaldība vai privātais tiesību subjekts), jāpiemēro valsts amatpersonas statuss. Tādā veidā tiktu stiprināta būvuzraugu kopējā kvalifikācija, mazinātos iespējas spēlēt kādu no raksta trešajā atsaucē minētajām lomām, kā arī tiktu noteikta atbildība par profesionālās ētikas un citiem pārkāpumiem darba procesā.
  2. Būvuzraugam līdzīgi kā zvērinātiem valsts notāriem (arī tiesu izpildītājiem) atalgojuma sistēmai būtu jābūt definētai atsevišķā normatīvā, un tai būtu jābūt piesaistītai zināmam koeficientam attiecībā pret kopējām būvniecības izmaksām.
  3. Būvuzraugiem būtu jāpiemēro teritoriālais darbības princips, tādējādi mazinot iespējamos nekvalitatīva darba, korupcijas un citus riskus, kas var rasties un, piedodiet, dažkārt, iespējams, rodas šī aroda pratēju darbā.
  4. Būvuzraugu atbildība pret būvuzņēmējiem un, iespējams, arī pret pasūtītāju būtu jāapdrošina, tādējādi netieši nodrošinot jo sevišķi būvniekus no iespējamas būvuzraugu patvaļas.

Visus minētos priekšlikumus visnotaļ viegli var pārvērst visiem saistošā tiesību aktā. Tam tik vien kā nepieciešamas dažādas gribas: profesionālā, politiskā utt.

1 Resurss financenet.lv. 2 Par būvuzraudzības jēgu/Latvijas Būvniecība, 2014. g. maijs/jūnijs, 119. lpp.