Šobrīd valsts līmenī aktuāls jautājums ir par būvuzņēmēju klasifikāciju, kas nākotnē ļaus ērti izvēlēties noteiktam mērķim atbilstošu būvuzņēmēju. Klasifikācija ir ļoti noderīga, jo, piemēram, ar būvniecību nesaistītam cilvēkam viegli palīdzēs atrast uzņēmumu, kas prot veikt betonēšanas darbus brīdī, kad tas būs nepieciešams.

Taču būvuzņēmēju klasifikācija šobrīd tiek veikta nelielā noslēpumainībā, jo publiskajā telpā pat nav dota iespēja apspriest klasifikācijas kritērijus (visticamāk, tas notiek ļoti šaurā lokā). Un te rodas problēma, kas vienā jautājumā izsakāma pavisam vienkārši: vai pēc klasifikācijas ieviešanas uzlabosies būvniecības kvalitāte un samazināsies strīdu skaits starp pašiem būvniecības procesa dalībniekiem?

Vēl svarīgāka problēma ir iespēja investoriem izvēlēties kvalitatīvu būvuzņēmēju. Ne tikai lieliem ārvalstu investoriem vai valstij kā galvenajam investoram būvniecības nozarē, bet arī mazajiem investoriem, kas reizē ir šīs valsts rezidenti un vēlas, piemēram, uzbūvēt mazu lauku viensētu. Kāpēc tā? Pirmais. Nav vienotas datubāzes, kas ne tikai atspoguļo būvnieku reģistru, bet arī prasmes un pieredzi, darba spēka apjomu, neatkarīgu ekspertu slēdzienu par kvalitātēm, iesaisti tādos vai citādos tiesiskajos strīdos (jo sevišķi attiecībās ar piegādātājiem un apakšuzņēmējiem) utt. Citiem vārdiem – šodien nav reālu, publiski pieejamu, ticamu un pārbaudītu argumentu, pēc kuriem izvēlēties sev vēlamo būvnieku. Tā vietā vēl no vecajiem labajiem laikiem saglabājusies rekomendāciju sistēma, kas dažkārt izskatās pēc savdabīga starpniecības modeļa, kas darba procesā nereti noved ne pie kā cita kā virknes nevajadzīgu tiesisku strīdu.

Var secināt: jebkurš investors faktiski lielā mērā nav pasargāts no iespējas, ka viņa plānus uzņemsies realizēt neprofesionāls vai negodprātīgs uzņēmējs, kuram labpatīkas sevi saukt par būvnieku.

Ko mainīs klasifikācija?

Jautājumu es vēlos saistīt ar spēkā esošajiem likumu aktiem un līdzšinējo darba pieredzi, pārstāvot savus klientus, kas lielākoties ir apakšuzņēmēji dažādos projektos. Tāpat jautājumu vēlos saistīt ar pastāvošo tā saukto uzmešanas1 jautājumu, ko neviens normatīvs nekādā mērā nerisina, jo jebkurš “uzmetiens” tā vai citādi ir nekas cits kā civiltiesisks (?!) strīds. Lai ko un kā mēs domātu, ir pilnīgi skaidrs, ka būvniecības nozarē gan starp tā sauktajiem lielajiem uzņēmējiem, gan apakšuzņēmējiem un apakšuzņēmēju apakšuzņēmējiem pastāv “uzmetēji”, kas to dara apzināti, mērķtiecīgi un plānoti.

Manā skatījumā, būvuzņēmēju klasifikācijas būtiska nozīme ir tajā, ka valsts šādā veidā faktiski uzņemsies funkciju, ko biznesā sauc par Human Due Diligence – inteliģentu trešās puses viedokli par potenciālā biznesa partnera ētikas līmeni, reputāciju un vēsturiskajām darbībām2. Sekojoši, valsts uzdevums ir radīt tādu klasifikācijas sistēmu, kas jebkuram investoram sniegs patiesu priekšstatu par potenciālo būvnieku, kurš izvēlēts konkrēta darba veikšanai. Taču kā nodrošināt, lai klasifikācija (neatkarīgi no tās parametriem attiecībā pret šodienas spēkā esošo normatīvo bāzi) savu lomu pildītu kvalitatīvi un būtu objektīva?

Ar ko sākt, un kā saprast jēdzienu “objektīvs”, t.i., vispārīgās un būtiskās pazīmes, kas raksturo katru būvnieku?

Piemēram, kā izvēlēties galveno būvuzņēmēju projektā, kura vērtība ir 50 miljoni eiro? Cik vispār Latvijā būtu jābūt galvenajiem būvuzņēmējiem, kas, pildot galvenā būvuzņēmēja lomu, varētu startēt šādā konkursā? Zviedrijā esot kādas 5‒7 būvnieku kompānijas, kas lielos projektos tiek definētas kā galvenais būvuzņēmējs. Latvijā, baidos, būs par duci vairāk…

Turklāt viena bēda ir noteikt un piešķirt galvenā būvuzņēmēja statusu kādam konkrētam būvniekam. Cita lieta ir ‒ kā nodrošināt, ka šis būvnieks būs godprātīgs un nebūs „uzmetējs”? Kā nodrošināt, ka galvenais būvnieks neizvēlēsies sadrumstalot veicamos darbus ‒ izvēlēsies sākotnēji vienu apakšuzņēmēju, kurš tālāk izvēlēsies vēl sazin cik apakšuzņēmēja apakšuzņēmējus, kuri arī vēl pamanīsies piesaistīt apakšuzņēmējus? Kāpēc vispār tiek pieļauts, ka vienā objektā ir apakšuzņēmēji, kuriem vēl ir apakšuzņēmēji, kuriem vēl ir apakšuzņēmēji? Vai tas neliecina, ka būvniecības process Latvijā tiek sadārdzināts tikai un vienīgi starpniecības rezultātā, kur daži no augstākajiem apakšuzņēmējiem ir tikai un vienīgi kārtējie starpnieki un tā vai citādi nodala galveno būvuzņēmēju no patiesā darba veicējiem?

Kā investors var būt drošs, ka par pieņemtajiem darbiem, par kuriem samaksāts galvenajam būvuzņēmējam, galvenais būvuzņēmējs laikā un pilnā apmērā norēķināsies ar apakšuzņēmējiem?

Jo ir taču skaidrs, ka tajā brīdī, kad investors par kāda darba posmu ir samaksājis naudu galvenajam būvuzņēmējam, pieņemtais darba posms ir paveikts kvalitatīvi, atbilstoši projektam un būvniecību regulējošajām normām un standartiem. Un, ja vien konkrēto darbu nav veicis pats galvenais būvuzņēmējs, saņemtā nauda jānovirza apakšuzņēmēju rēķinu nomaksai.

Šādā veidā varētu uzdot simtiem jautājumu, un pieļauju, ka uz daudziem nebūtu iespējas sniegt pamatotu un argumentētu atbildi tikai tā iemesla dēļ, ka būvniecības nozarē esošais tiesiskais regulējums lielākoties ir izdevīgs nevienam citam kā galvenajam būvuzņēmējam (dod, Dievs, vēl savējo būvuzraugu objektā), jo, manā skatījumā, pieļauj plašas interpretācijas iespējas tādos jautājumos kā apakšuzņēmēja kvalitatīvi, projektam atbilstoši izdarīts darbs, dažādu formu parakstīšana laikus un norēķinu veikšana laikus. Vēl piemirsu pieminēt: līguma projekta apspriešana ar apakšuzņēmēju un tāmē esošo izmaksu apspriešana.

Kādam jābūt galvenajam būvuzņēmējam?

Tādam, kurš tikai uzrauga un vada būvniecības projekta realizāciju dabā vai tomēr nodarbina objektā vismaz, pieņemsim, 40% visa būvniecības procesā iesaistītā darba spēka (tātad veic arī reālo būvniecību).

Bet kurš pie tā vainīgs?

Manā skatījumā, lielākā vainas daļa jāuzņemas valstij. Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša: Latvijai tuvākā un tālākā apkārtnē būvniecības nozare tieši normatīvu ziņā ir daudz sakārtotāka un vienlīdzīga attiecībā pret visiem subjektiem, kas tajā piedalās. Arī apakšuzņēmējiem.

Vai to atrisinās uzņēmēju klasifikācija? Domāju ‒ ne, ja reizē ar klasifikācijas ieviešanu netiks izdarīti citi darbi, kas sakārtos nozari.

Tātad, ja būvuzņēmumus klasificē, kas rezultēsies ar sadalīšanu dažādās grupās un spēju uzvarēt valsts pasūtījumos, tad līdztekus jārisina vismaz divi būtiski jautājumi.

  • Būvniecības un projektēšanas līgumu standarta izstrāde, kas ir vispārsaistošs visiem dalībniekiem un kas regulē vispārējās attiecības starp pasūtītāju, galveno uzņēmēju un apakšuzņēmēju (-iem).
  • Galvenā uzņēmēja saistību pret apakšuzņēmējiem apdrošināšana, kas nodrošina naudas plūsmu un samazina līdz minimumam «uzmetienu» skaitu. Reizē šāda sistēma arī garantē, ka investora nauda patiešām sasniedz tās mērķi – sedz esošās būvniecības izmaksas.

Kā par līgumu standartu, tā arī par apdrošināšanas problēmām būvniecībā esmu rakstījis iepriekš. Manā skatījumā, valsts pārvaldei un arī godājamajiem politiķiem būtu jāsaprot, ka reversais pievienotās vērtības nodoklis ir atrisinājis tikai vienu būtisku problēmu būvniecībā un ka ir vēl daudzas problēmas, kas jārisina līdztekus klasifikācijas izstrādei.

Atcerēsimies, ka, veicot due diligence, investora mērķis ir:

  • pārbaudīt, vai informācija, kas investoram tikusi sniegta, ir patiesa;
  • apzināt un izvērtēt potenciālos riskus, saistītus gan ar darījuma veikšanu, gan turpmāku darbību3.

Praksē šādus darbus veic privātie tiesību subjekti – auditorkompānijas. Vai valstij Ekonomikas ministrijas personā nebūtu jāapsver klasifikācijas nosacījumu izstrādi uzticēt pieredzējušiem ekspertiem? Tām nav obligāti jābūt auditorkompānijām. Tomēr tās varētu būt ar nozari saistītas organizācijas – gan sabiedriska rakstura, gan arī paši būvnieki.

Tomēr vēlreiz atkārtošos: klasifikācija pati par sevi būs tikai smuka izkārtne, un, iespējams, kādam ierēdnim nodrošināts darbs dažus gadus uz priekšu. Klasifikācija kopā ar precīzāk izstrādātu nozari regulējošo normatīvo bāzi, tajā skaitā līgumu standartiem un saistību apdrošināšanu arī attiecībā pret apakšuzņēmējiem (arī pret investoru – ja apstājas būvniecības process un ja galvenais būvuzņēmējs vai jebkurš cits posma dalībnieks laikā nesamaksā pamatoti izrakstītus rēķinus), nodrošinās investoram iespēju pārliecināties par potenciālā būvnieka dažādām kvalitātēm un, kas jo svarīgi, laikā iesāktus darbus laikā arī pabeigt.

Par “uzmetējiem”.

Es aicinu Saeimas atbilstošo komisiju un krimināltiesību ekspertus starp deputātiem padomāt, kurā brīdī it kā civiltiesisks strīds faktiski pārvēršas par krimināli sodāmu darbību? Manā praksē ir gadījumi, kad tā vien šķiet ‒ pati valsts (dažādu institūciju darbībās) veicina “uzmešanu”, jo necīnās (neprot vai negrib to darīt?) ar cēloņiem, kas vēlāk rada būtiskas sekas: nesamaksātas algas, darba spēka nodokļus, bankrotus utt.

Uzmest – apzināti nodrošināt sev nepamatotus ienākumus uz citu rēķina. Interneta resurss db.lv. Interneta resurss naudabiznesam.lv.