Esmu izvirzījis apgalvojumu, ka būvuzraugs ir būvniecības likumības un drošības uzraugs, kas nav tiešā mērā saistāms ar uzņēmējdarbību.

Šajā apgalvojumā ir divas daļas: pirmā atspoguļo, kam būtu jābūt būvuzraugam; otrā − ko būvuzraugam vajadzētu darīt absolūti kontrolēti un saprotami visiem interesentiem, kas galvenokārt būs būvniecības procesā iesaistītie subjekti un, iespējams, Valsts ieņēmumu dienests.

Sākšu ar otrā punkta analīzi

Lai arī esmu apgalvojis un joprojām pieturos pie viedokļa, ka būvuzraugam būtu jābūt no visiem būvniecības subjektiem neatkarīgam būvniecības procesa dalībniekam ar visai plašu funkciju loku, nevar nevērtēt faktisko situāciju, ko rada spēkā esošie vai plānotie likumu akti valstī.

Būvniecības likums, kas stāsies spēkā ar 2014 .gada 1. oktobri, nosaka, ka būvuzraugs ir viens no būvniecības procesa dalībniekiem, par kura izvēli atbildīgs ir attiecīgi vai nu zemes īpašnieks (likuma 19. panta otrā daļa), vai būves īpašnieks (minētā panta trešā daļa).

Likuma interpretācija attiecībā uz būvuzrauga izvēli faktiski to tuvina FIDIC noteikumos aprakstītajai inženiera izvēlei. Manā skatījumā, visai saprotami un vienkārši būvuzrauga (lasi − inženiera) lomu aprakstījis inženierzinātņu maģistrs enerģētikā un elektrotehnikā Gatis Šneiders (raksts laikrakstā „Dienas Bizness”, FIDIC līgumi: iespējas un problemātika[1]).

Sekojoši no minētā izriet apstāklis, ka būvuzraugs ir tiešs pasūtītāja interešu aizstāvis, un tādā gadījumā nepieciešams mehānisms, kas nodrošinās kontroli pār pašu pasūtītāju un tā rīcības tiesiskumu būvniecības procesā un procesā pie būves nodošanas ekspluatācijā.

Atkārtošos, taču, vērtējot būvuzraugu virzienā līdz šim virzīto kritiku un arīdzan praktisko pieredzi darbā ar būvuzraugiem, uzskatu, ka pareizais mehānisms šī aroda sakārtošanai slēpjas caurskatāmā atalgojuma sistēmā un precīzi definētā atbildībā par veiktajiem pienākumiem. Manā ieskatā, būvuzraugam līdzīgi kā zvērinātiem valsts notāriem (arī tiesu izpildītājiem) atalgojuma sistēmai būtu jābūt definētai atsevišķā normatīvā, un tai būtu jābūt piesaistītai zināmam koeficientam attiecībā pret kopējām būvniecības izmaksām. Tas mazinātu vairākus riskus būvuzrauga darbā: nepamatoti augstu vai zemu cenu; darba kvalitātes palielināšanos; mazinātu korupcijas riskus; kvalifikācijas trūkumu.

To, ka, piemēram, zvērinātu notāru darba un atalgojuma sistēma ir efektīva, pierāda fakts, ka šobrīd sabiedrībā ir visai maz sūdzību par minētā aroda pārstāvjiem. Manā skatījumā, to veicina apstāklis, ka zvērināts notārs kā saimnieciskās darbības veicējs ir viegli kontrolējams jautājumos, kas skar tā ienākumus. Proti, ir viegli pārbaudīt piemērotās likmes, veiktos nodokļu maksājumus, saņemto maksājumu atbilstību Ministru kabineta attiecīgajos noteikumos noteiktajai kārtībai utt.

Domāju, attiecībā uz būvuzraugiem var piemērot līdzīgu atalgojuma sistēmas algoritmu un tādā veidā iegūt kontrolētas būvniecības izmaksas vismaz vienā no kopējo izmaksu sadaļām. Turklāt šādā gadījumā vismaz valsts un pašvaldību iepirkumu gadījumos nebūtu nepieciešamības pēc viena iepirkuma organizēšanas (neatkarīgi no tā sarežģītības) būvuzrauga noteikšanai. Protams, lai nerastos sistēma, ka viens būvuzraugs, piemēram, netīšām seko vienam būvniekam neatkarīgi no objektiem un ģeogrāfiskās vietas, kur tiek veikti būvniecības darbi, būvuzraugi būtu piesaistāmi kādai noteiktai teritorijai, kurā tiem ir tiesības darboties. Tas savukārt neradītu situāciju, ka viens un tas pats būvuzraugs vienā un tajā pašā laikā strādā Ludzā, Rīgā un Liepājā.

Taču tas neizslēdz iespēju, ka viens un tas pats būvuzraugs var strādāt, piemēram, desmit objektos vienlaikus Rīgas pilsētā. Kāpēc? Manā skatījumā, atbilde meklējama FIDIC noteikumu (skat. Dzelteno grāmatu) 3. sadaļas (Inženieris) 3.2. apakšsadaļā, kas nosaka, ka inženierim ir tiesības laiku pa laikam uzticēt pienākumu pildīšanu un deleģēt savas pilnvaras asistentiem, kuriem arīdzan jābūt ar atbilstošu kvalifikāciju un kompetenci.

Rezumējot palieku pie viedokļa, ka neatkarīgi no tā, vai būvuzraugs ir neatkarīgs subjekts būvobjektā (tātad kontrolē visu būvniecības procesa dalībnieku darbu, tajā skaitā pasūtītāju), vai pasūtītāja pieaicināts (tātad faktiski pilda pasūtītāja interešu aizstāvības funkcijas), tā atalgojuma sistēmai, ģeogrāfiskajai darbības teritorijai un atbildībai jābūt stingri definētai, ar maksimāli skaidri un precīzi noteiktu atalgojuma sistēmas algoritmu un atbildību. Attiecībā uz atbildību visos valsts un pašvaldību pasūtījumos, kā arī privāto tiesību subjektu pasūtījumos, kas saistāmi kā sabiedrībai nozīmīgas būves (piemēram, stadioni, viesnīcas utt.), būvuzraugam automātiski būtu jāpiešķir valsts amatpersonas statuss un arī atbildība, tajā skaitā jautājumos par interešu konfliktiem un ētiska rakstura pārkāpumiem, jāpiemēro līdzīgi, kā tas tiek darīts ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem un zvērinātiem notāriem.

Pirmā punkta analīze

Sākšu ar to, ka apzināti izvēlējos sākotnēji sniegt ieskatu jautājumā par otro punktu tā apsvēruma pēc, ka savā interpretācijā minētais punkts ir daudz plašāk analizējams un tam pat ir iespējams sasniegt kādu pievienoto vērtību tajā ziņā, ka valstī tik vien kā būtu nepieciešama kāda cienījama politiķa vai politiskā spēka griba šo jautājumu sakārtot pēc būtības, nevis šķietamības pēc.

Ja analizē jautājumu, kam būtu jābūt būvuzraugam, atbilde ir visnotaļ vienkārša. Sākot ar 2014. gada 1. Oktobri, būvuzraugs ir atbildīgs par visa būvdarbu procesa uzraudzību kopumā un ikviena būvuzraudzības plānā noteiktā posma kontroli būvlaukumā termiņos, kādi attiecīgajā plānā paredzēti, kā arī par to, lai būve vai tās daļa, kuras būvniecības laikā viņš pildījis savus pienākumus, atbilstu būvprojektam un pasūtītāja, šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām (Būvniecības likuma 19. panta sestā daļa).

Tātad būzuzraugs, sākot ar 2014. gada 1. oktobri, veiks šādas funkcijas:

  • būvdarbu procesa uzraudzību kopumā;
  • ikviena būvuzraudzības plānā noteiktā posma kontroli būvlaukumā;
  • visu pirmajos divos punktos minēto uzdevumu veikšanu noteiktos termiņos;
  • lai būve vai tās daļa atbilstu būvprojektam un pasūtītāja, šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

Es visnotaļ kritiski vērtēju divus no minētajiem punktiem – pirmo un pēdējo.

Ja reiz likums nosaka, ka būvuzraugs ir pasūtītāja interešu pārstāvis, tad attiecībā uz būvdarbu uzraudzības procesu kopumā būvuzraugam būtu pretī jāpiemēro principi, kādus izmantojot jebkādu izmaiņu būvprojektā vai strīdus gadījumā sevi varētu aizstāvēt būvnieki un to apakšuzņēmēji! Kāpēc tā? Tāpēc, ka šobrīd būvuzraugam[2] rokās iedoti instrumenti, kā veikt objekta kontroli, un nedomāju, ka būtiski mainīsies to funkcijas un darba procesa organizācija pēc 2014. gada 1. oktobra, bet būvniekam jebkurš tiesiski pamatots mehānisms pats par sevi no pirmās minūtes rada nepamatoti lielus zaudējumus (dīkstāves, iespējamie līgumsodi un sodi utt.). Citiem vārdiem, uzskatu, ka likumdevējs nav likumā iestrādājis mehānismus, kā būvuzraugs reāli atbild par nepamatoti pieņemtiem lēmumiem, kas rada būtiskas vai ne tik būtiskas sekas. Citiem vārdiem, būvniekam sava atbildība ir jāapdrošina (likuma 20. pants), taču tas netiek prasīts no pasūtītāja un būvuzrauga.

Ja vērā tiktu ņemti FIDIC noteikumi, tad būtu skaidrs, ka vismaz izmaiņu gadījumā būvniekam tiktu sniegta iespēja pieņemt vai argumentēti noraidīt piedāvātās izmaiņas. Tas pats attiecināms arī uz maksājumu kavējumiem. Attiecībā uz maksājumu kavējumiem vēlos pieminēt, ka, piemēram, Norvēģijā ir normāla prakse, ka pasūtītājs būvdarbu veicējam pierāda nepieciešamā finansējuma esamību. Turklāt būvniekam ir tiesības pieprasīt apdrošināšanas polisi, kas nodrošina nepamatotu zaudējumu segšanu, ja tiek kavēti maksājumi.

Manis minētajā ir problēma, kas slēpjas tajā, ka attiecībā uz FIDIC noteikumiem likumdevējs nekādi nav un nevar saņemties gribu tos vienkārši apstiprināt kā normatīvu un pieņemt tajos jau gadu desmitos iestrādātos principus, kas daudzviet EIROPĀ būtiski atvieglojuši būvniecības procesa noriti. Tuvākā no Eiropas valstīm ir Igaunija…

Attiecībā uz ceturto punktu. Ja būvuzraugam jānodrošina, lai būve vai tās daļa atbilstu būvprojektam un pasūtītāja, šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām, kas pati par sevi ir saprātīga un pamatota prasība, paliek jautājumus, kā būvuzraugs nodrošinās, ka netiks meklēts, kur piesieties, bet patiešām godprātīgi tiks veikti profesionālie pienākumi? Proti, kurš būs tas normatīvs vai vismaz ar kaut kādu tiesiskā ceļā apstiprinātu mehānismu apstiprināts dokuments, kas būvuzraugam neatļaus vai vismaz nepiešķirs zināmu patvaļu būvniecības darba kontroles procesā.

Citiem vārdiem, kā likumdevējs nodrošinās, ka būvuzrauga nepamatota un iespējami prettiesiska rīcība būvdarbu veikšanas laikā neradīs neplānotus un nepamatotus būvdarbu pārtraukumus? Manā skatījumā, daļa atbilžu rodamas tajos pašos FIDIC noteikumos, dažas atbildes rodamas pašā likumā, ja vien aizdomājas par to, ka Latvijā, piemēram, būtisku lomu sāk iegūt princips, ka no otra var prasīt tikai tik, cik var paprasīt no paša (labs piemērs ir līgumsoda piemērošanas maksimālie apmēri visām līguma pusēm; un te rodas jautājums, kāpēc likums prasa apdrošināt savu atbildību tikai būvniekam?), bet daži risinājumi savu mērķi sasniegs tikai tad, ja sākotnēji būvnieku nozares pārstāvji prasmīgi sagatavos un lobēs savus priekšlikumus likumdevējam. Protams, pēdējais vārds beigās viena būtiska jautājuma sakārtošanā tā vai tā būs likumdevēja rokās.

Protams, no pirmā oktobra sāks darboties arī Būvniecības valsts kontroles birojs, kas īstenos profesionālu uzraudzību pār sabiedriski nozīmīgo ēku būvniecības procesu un to nodošanu ekspluatācijā, pārliecinoties ne vien par dokumentu pareizību, bet arī darbu izpildes kvalitāti un ēkas drošību ekspluatācijā. Taču nedomāju, ka šis birojs spēs nodrošināt patiešām plānveida būvju būvniecības un ekspluatācijas kontroli. Turklāt šādas kritikas pamatā ir tikai un vienīgi apstāklis, ka šis birojs daļēji nevarēs veikt savas funkcijas, jo brīžiem pietrūks normatīvā regulējuma kādai strīdus situācijai, daļēji tāpēc, ka birojs pamatā būs izvietots Rīgā, un daļēji tā iemesla pēc, ka būvniecības kontrole jāveic būvuzraugam (kāpēc dublēt pienākumus), bet birojam būtu jāpadomā, kā pareizi uzraudzīt pašus būvuzraugus!

Rakstot šo rakstu, radās pilnīgi pretējas domas. No vienas puses, man kā juristam ir skaidrs, ka no 1. oktobra daudziem mana aroda pārstāvjiem neatkarīgi no tā, kuru būvniecības procesa dalībnieku tie pārstāvēs, būs daudzi jauni un interesanti precedenti izpētei. Taču tie nekādā mērā īsā laika posmā neveicinās būvniecības procesu sakārtošanu un paša procesa atvieglošanu no nevēlamiem slogiem.

No otras puses, rakstot radās sajūta, ka būvuzraugi faktiski ir kļuvuši par nesamērīgi būtisku būvniecības procesa dalībnieku, kura pieņemtos lēmumus faktiski ir grūti kontrolēt un ietekmēt gadījumos, ja rodas kāds strīds.

Kā ar jēgu sakārtot būvuzraudzību:

  • būvuzraugu atlīdzībai būtu jābūt definētai atsevišķā normatīvā, un tai būtu jābūt piesaistītai zināmam koeficientam attiecībā pret kopējām būvniecības izmaksām;
  • būvuzraugiem būtu jāpiemēro valsts amatpersonu statuss;
  • būvuzraugiem būtu jāpiemēro teritoriālais darbības princips, tādējādi mazinot iespējamos nekvalitatīva darba, korupcijas un citus riskus, kas var rasties un, piedodiet, dažkārt, iespējams, rodas šī aroda pratēju darbā;
  • būvuzraugu atbildība pret būvuzņēmējiem un, iespējams, arī pret pasūtītāju būtu jāapdrošina, tādējādi netieši nodrošinot jo sevišķi būvniekus no iespējamas būvuzraugu patvaļas.

[1] Resurs db.lv [2] Ieskatam. Vislabāk iespējamās problēmas un iespējamie risinājumi no praktiskā viedokļa attiecībā uz būvuzraugiem aprakstīti žurnāla “Latvijas Būvniecība” 2014 maija/jūnija numurā.